Starptautiskais līzings

Starptautiskais līzings ir līzings, kurā abas puses atrodas citās valstīs. Vairāku faktoru, piemēram, paaugstināto izmaksu dēļ, kā arī tādēļ, ka starptautiskais līzings saistās ar zināmu risku, jo iznomātājam līzingā nodotās preces nav pieejamas tūlītējai apskatei,, starptautiskais līzings ir visnotaļ neizplatīts, tomēr nevar teikt, ka tas nepastāv. Piemēram, starptautiskais līzings bieži norisinās valdību starpā, nomājot tehniku (arī militāro), kā arī dažādas valsts kontrolētu uzņēmumu iekārtas.

Tā kā starptautiska uzņēmējdarbība jau pašā saknē var būt problemātiska dažādu juridisku šķēršļu dēļ, pastāv organizācijas, kas mēģina situāciju labot, kā arī izstrādā statūtus, pēc kuriem var regulēt šādus gadījumus.

Starptatiskā līzinga darbība Latvijā tiek regulēta pēc UNIDROIT konvencijas par starptautisko finansiālo līzingu. Viņu pieņemtā definīcija ir tāda, ka starptautiskais līzings ir līgumattiecības, kurās trīs puses – piegādātājs, iznomātājs un nomnieks – noslēdz līgumu (ar piegādātāju, protams, tiek slēgts piegādes līgums) par iekārtu, ražošanas līdzekļu un citu lietu nomu.

Starptautiskais līzings un likums

Starptautiskais līzings

Dažas UNIDROIT (akronīms aptuveni nozīmē Internacionālais privātā likuma apvienošanas institūts) dalībvalstis piekrīt minētajai konvencijai, kas regulē iznomātāja, piegādātāja un nomnieka pienākumus un tiesisko aizsardzību. Tādējādi starptautiskā līzinga devēji, piemēram, firmas, kas pārdod iekārtas uz nomaksu, var būt samērā droši par savām interesēm, iznomājot iekārtas firmām, kas atrodas citās valstīs. Diemžēl atrodama pretrunīga informācija par to, kuras tieši valstis piekrīt minētajai konvencijai, lai gan droši zināms, ka Latvija ir viena no tām.

UNIDROIT konvencijas regulējumi

Svarīgākie šīs konvencijas noteikumi paredz sekojošo:

  • Noteikumi neattiecas uz precēm, kas tiek izmantotas personīgām, ģimenes vai mājsaimnieciskām vajadzībām;
  • Nomnieks norāda iekārtas un izvēlas piegādātāju nepaļaujoties galvenokārt uz iznomātāja zināšanām un vērtējumu, tātad nomniekam ir zināma atbildība izpētīt tirgu;
  • Iznomātājs nezaud savas tiesības pret iznomāto īpašumu, gadījumā ja tiek ierosināts maksātnespējas process pret nomnieku;
  • Iznomātājs nav atbildīgs par nelaimes gadījumiem, infrastruktūras bojājumiem un traumām t.sk. nāvi, kas radusies nepareizas iekārtu ekspluatācijas gadījumā;
  • Nomniekam pienācīgi jārūpējas par iekārtām;
  • Nomnieks ir tiesīgs atteikties no iekārtas, ja tā netiek piegādāta pēc piegādes noteikumiem;
  • Iznomātājs ir tiesīgs pieprasīt soda procentus un kompensāciju par zaudējumiem, ja nomnieks nepilda līguma saistības.

Tātad arī ārzemēs vismaz noteiktā mērogā līzinga devēju intereses tiek aizsargātas ar likumu. Šī konvencija gan nav absolūta, taču uzskatāma par veiksmīgu līgumattiecību kodificējumu, kas veicina starptautisko sadarbību. Protams, tā kā ne visas valstis ir apstiprinājušas šo konvenciju, iespējams, ka tajās noslēgtie līgumi būs pakļauti citai jurisdikcijai, tādēļ, izmantojot starptautisko līzingu, gan esot nomniekam, gan iznomātājam, ir jābūt īpaši piesardzīgam un jāizpēta līguma otra puse, neatstājot arī trešo pusi – piegādātāju – bez ievērības.